Pavasara pirmā doma

    Pavasaris man vienmēr licies, kā kaut kas jauns un negaidīts. Jā – es zinu, katru gadu tas atkārtojas, taču man patīk tā sajūta, ka tu vari pievērsties lietām ar jaunu skatu. Šajā pavasarī vēlos sevi izvilkt no ieilgušās komforta zonas un censties nedaudz pavirzīties uz trauksmes zonu. Gribu just, ka dzīvoju. Raksta turpinājumu lasi šeit.

    Lai gan ikdienā pietiek izaicinājumu es sāku domāt, kas vienam ir izaicinājums, citam tīrais nieks. Līdz ar to, kas citam ir komforta zona, kādam ir trauksmes zona. Katram no mums ir lietas, kuras kaut kāpēc ir bailes mēģināt darīt. Un tā spožā saulīte debesīs ir dzīvība tā ir degsme – ej mēģini...

Tad nu ko es ņēmu rokās savu plānotāju, gāju savu dzīvi plānot. Kā jums šķiet, cik tālu es tiku ar saviem ikdienas darbu punktiem? Nekur! Tas būtu maigi teikts.

   Sāku sevi motivēt, jo, ja jau kaut kādu mistiski iemesla dēļ cilvēki, lasa motivācijas tekstus, skatās motivējošus video, izvēlas sev personu kas ir motivātors. Mans pirmais posms šajā ceļojumā ir datora ekrāna attēlu nomaiņa uz man atbilstošiem un motivējošiem attēliem. Sajūta tāda: Nopietni? – bet kad sāc par to domāt, esmu students dators ir mana dzīve, ja tā vietā lai ar īgnu seju rakstītu savus darbus, es varu sevi iedvesmot ar  ekrāna attēlu –lai iet, es esmu tam gatava. Solis divi, katru dienu uzņemties kādu risku, tam nav jābūt galējam – lēkt ar izpletni, kāpt kalnā pietiek ar nieku. Hmm... tad šeku reku aizņēmos nelielu ideju no koučinga metodes: katru dienu uzrakstīt 3 atziņas par ko es esmu pateicīga.

    Es esmu gatava mēģināt ko jaunu, jo ja tā labi padomā, nu tā pavisam labi, ja padomā- man zaudēt nav ko! Arī TEV nē! 
...

Kur es atradu backgroundus?